Lai noskaidrotu, kā kara situācija Ukrainā ietekmē Agrolats Grupas uzņēmumus un uzņēmējdarbību Latvijā kopumā, uz sarunu aicinājām Agrolats Grupas valdes priekšsēdētāja vietnieku un izpilddirektoru Mārtiņu Muižnieku.
Mārtiņ, kādas šobrīd ir sajūtas Agrolats Grupā?
Mēs ļoti emocionāli jūtam līdzi Ukrainas tautai un cilvēkiem, nevis domājam par to, kādā veidā tas uz mums izpaudīsies monetārā izteiksmē. Man šķiet, ka tas ir daudz svarīgāk. Ukrainas zeme un cilvēki Agrolats Grupai ir ļoti daudz devuši, jo vairāk kā 10 gadus mums bija veiksmīgs bizness Ukrainā, lauksaimniecībā. Par to mēs sakām paldies Ukrainai, tās tautai un auglīgajai zemei. Tas, par ko mums šobrīd būtu jādomā - kā mēs varam palīdzēt Ukrainai. Es varu tikai lūgt un aicināt visiem būt tolerantiem pret tiem cilvēkiem, kuri pie mums dzīvos un strādās.
Daudz domāju par to, kā bija Otrā pasaules kara laikā, kad no Latvijas cilvēki bēga prom uz citām valstīm, piemēram, Ameriku, Austrāliju u.c. Tieši vietējie iedzīvotāji viņiem palīdzēja iedzīvoties un sniedza atbalstu. Tieši tāpat mums jārīkojas attiecībā pret ukraiņiem, tas ir mūsu pienākums.
Kā Agrolats Grupa atbalsta Ukrainu šobrīd?
Ņemot vērā to, ka Agrolats Grupa ir liela un daudznozaru, tad mums ir iespēja sniegt atbalstu, un esam to jau snieguši un sniegsim vēl no visiem uzņēmumiem, kas ir mūsu sastāvā. Gribam fokusēties uz praktisku atbalstu – sniedzot mājvietu, darbu, atbalstām ar produkciju, kuru ražojam – ūdeni, saldējumiem u.c.
Kādu ietekmi, Jūsuprāt, uz Latvijas uzņēmējdarbības vidi var atstāt karadarbība Ukrainā?
Šobrīd nekādus secinājumus vēl izdarīt nevar, nav arī iespējams novērtēt, kāda būs ietekme ilgtermiņā. Ietekme, protams, būs, un to izjutīsim mēs visi.
Ja vērtējam Covid-19 ietekmi uz uzņēmējdarbību, un to, kā šī ietekme tika mazināta, tad šajā situācijā risinājumi nebūs tik vienkārši. Es nedomāju, ka būs iespējams izdalīt atsevišķas īpaši atbalstāmās nozares un tām palīdzēt. Enerģijas un izejvielu cenu straujais kāpums ietekmē mūs visus - gan uzņēmējus, gan mājsaimniecības tik ļoti lielā mērā, ka, baidos, negatīvo ietekmi mēs izjutīsim vēl ļoti ilgi. Domāju, labākais scenārijs, kas varētu iestāties pasaules ekonomikā, būtu ilgstoša stagnācija.
Ir labi, ka kopš 2014. gada, kad Krievija okupēja Krimu, saikne ar Krieviju tā brīža sankciju ietvaros tika mazināta. Lielā mērā tas ir ļāvis mums sagatavoties situācijai, kāda tā ir šobrīd. Būtiski ierobežojumi tika ieviesti banku sektorā, tika striktāk pārbaudīta finanšu līdzekļu izcelsme, kas plūda uz Latviju, tāpat bija ierobežota sadarbība ar konkrētiem Krievijas uzņēmumiem. Tāpēc, manuprāt, Latvija ir diezgan labi pārprofilējusies, un šobrīd uzņēmējos būtu jābūt izpratnei, kā savu darbību pielāgot jaunajiem apstākļiem.
Šobrīd pieaug graudu cenas, un finansiālā izteiksmē tas mūsu grupas uzņēmumiem nāk par labu, bet grūti par to priecāties šajā laikā.
Ar kurām no karā iesaistītajām valstīm Agrolats Grupas uzņēmumiem bija sadarbība?
Jau pirms trīs gadiem pieņēmām stratēģisku lēmumu, ka slēgsim lielu daļu starptautiskos biznesus un orientēsimies uz vietējo tirgu. Diezgan veiksmīgi to esam arī izdarījuši. Jau vairākus gadus Agrolats grupa neveic darbību Krievijā, Baltkrievijā. Ir būtiski sašaurināta darbība Marokā. Karš ir ietekmējis brūnā stikla alus pudeļu pieejamību, kas ir aktuāli mūsu alus darītavai “Tērvete”. Šobrīd noteiktās pastiprinātās sankcijas asi izjūt Elagro Trade, veicot minerālmēslu un citu izejvielu iepirkumu, taču mēs esam gatavi samierināties ar mazāku peļņu, ja tas nozīmē ar mūsu lēmumiem sniegt atbalstu Ukrainai šobrīd, kad tā ar savas tautas asinīm maksā par tās brīvību. Sadarbība ar valstīm, kas atbalsta vai ir iesaistītas karadarbībā Ukrainā, no mūsu puses nav iespējama, tas ir mazākais, kā varam sniegt atbalstu.
Vai ir kādi secinājumi par uzņēmējdarbību, kurus varam izdarīt, balstoties uz esošo politisko situāciju kaimiņvalstīs?
Protams, ka politiskie riski visās biznesa grāmatās ir minēti kā riski, ar kuriem ir jārēķinās – to iestāšanās iespēja ir maza, bet ietekme ir liela, un parasti neviens par to primāri nedomā. Vai uzņēmēji mainīs savu domāšanas veidu? Nezinu, ļoti šaubos. Drīzāk – analizēs esošo situāciju un faktus. Tā būs katra uzņēmēja iekšējā pārliecība – kur ir droši investēt, un kuri, savukārt, ir pasaules bīstamie reģioni. Arī Baltijas valstis, manuprāt, Rietumeiropai ilgstoši bija kā bīstams reģions uzņēmējdarbībai, un tikai laika gaitā esam ieguvuši uzticību, pierādot savu politisko kursu, iestājoties Eiropas savienībā un NATO. Tas noteikti ir daudz palīdzējis.
Par šo Latvijas uzņemto attīstības kursu mums jāpasakās valdībai?
Es domāju, ka mēs varam būt apmierināti ar valsts kursu, kuru bijām uzņēmuši pēc neatkarības atgūšanas, un varam būt priecīgi par mūsu sabiedrību, kura ir izvēlējusies iet šo ceļu. Mēs katrs ikdienā esam sapratuši, ka daudz vērtīgāk ir izdarīt to, kas ir labi un pareizi, nevis nepārtraukti meklēt apkārtceļus, lai kaut ko apietu. Ar šādu domāšanu mēs palīdzam veidot sistēmu, kas ir vērsta uz strukturētu mērķu sasniegšanu. Tāpēc esam tik tālu nonākuši. Ļoti daudz tomēr ir atkarīgs no sabiedrības domāšanas veida.
Ar kādu skatu raugāties tuvākajā nākotnē?
Es būšu ļoti priecīgs, kad beigsies karš, un ja mēs turpmāk varēsim palīdzēt Ukrainai. Es uzskatu, ka lauksaimniecības nozare Ukrainā ir ļoti perspektīva. Tā varētu būt viena no jomām, kas visātrāk varēs palīdzēt valstij atkopties. Protams, iznīcināto infrastruktūru nevarēs tik ātri atjaunot, bet auglīgā zeme nekur nepazudīs. Šī ir liela iespēja arī starptautiskiem uzņēmumiem, ja tie nebaidīsies no Ukrainas politiskās situācijas. Ja man būs tāda iespēja, es noteikti pats esmu gatavs palīdzēt ar savām idejām un zināšanām.
Slava Ukrainai!
